Otrā pasaules kara pēdējais rudens, 1944.gads – bēgļi no visas Latvijas patvērušies Kurzemes piekrastes lauku mājās un pilsētās, lai tālāk, patvērumu meklējot, dotos pāri jūrai. Bēgļu gaitas nepaiet secen arī rakstnieka Herberta Dorbes ģimenei. 1944. gada rudenī bēgļu gaitās uz Zviedriju dodas rakstnieka Herberta Dorbes vecākā meita Izolde, ģimenē saukta par Izu. Tēvam atstājot vien zīmīti ar sekojošu tekstu: “Mīļo papiņ! Neļaunojies uz mani, visu savu mūžu esmu darījusi Tev rūpes un tā arī tagad. Piedod man. Rakstu steigā un nupat dabūju zināt, ka mūs ar Ēriku ņem līdzi. Līdz šim man dzīvē liktenis ir bijis labvēlīgs un tā arī tagad. Varbūt tā ir mana laime. Paliec sveiks. Mīļi skūpstu! Iza”. Dorbes meitai tolaik ir 22 gadi. 1945.gada 23.janvārī (pasta zīmogs) viņa raksta tēvam pirmo vēstuli no Zviedrijas. Dorbe to saņem tikai 17. oktobrī. Vēstule, kurai ir vairāki pasta zīmogi, pabijusi pat Maskavā. Kā liecina zīmogi, tā izgājusi kara cenzūru un, pēc desmit mēnešiem no izsūtīšanas brīža, beidzot nonākusi pie adresāta. Vēstulē Izolde raksta: “Man klājas ļoti, ļoti labi. Dzīvoju pie viena mācītāja, kurš mani uzaicināja dzīvot viņa ģimenē un visi izturas pret mani kā pret savu meitu. Varu spēlēt klavieres un ērģeles baznīcā. Vispār,- man netrūkst nekā izņemot Tevis. Cik labi būtu, ja arī Tu būtu pārbraucis pāri šeit. (…)”. Pirmos pēckara gadus Izolde dzīvo Oskarshamnā turienes mācītāja Otto Arvīda Ostranda mājās. Tikai vēlāk viņa pārceļas uz dzīvi Upsalā. Sveicienus no tēva Izolde saņem ar kāda Lejasozola starpniecību. Dziļa un cilvēcīga ir meitas vēlēšanās satikt tēvu : (…) uz redzēšanos,varbūt, ja arī ne tik drīz, tad katrā ziņā tomēr, – kaut arī vēlāk”, viņa raksta. Satikšanās notiek tikai 1970.-to gadu pirmajā pusē, kad Izoldei divreiz radās iespēja apciemot savu tēvu Herbertu Dorbi Ventspilī.

Ja kādam ir kādas ziņas par rakstā pieminēto Lejasozolu, lūdzam sazināties ar H.Dorbes muzeja vadītāju Inesi Aidi, rakstot [email protected], vai zvanot tālr. 63625004, 29999653