Septembris ir jauna un svarīga gada posma sākums ne tikai skolniekiem un citiem skolas ļaudīm. Arī daudzi pieauguši, patstāvīgi un nobrieduši cilvēki uzsāk apgūt kaut ko jaunu – gan papildus savām profesionālajām zināšanām, gan hobija līmenī. Mūsdienās lietojam apzīmējumu “mācības pieaugušajiem” vai, vēl ietilpīgāk, “mūžizglītība”.

Ventspilī šādam neformālās izglītības veidam ir senas saknes. 1835. gada 26. decembrī toreizējais Ventspils luterāņu draudzes mācītājs Frīdrihs Nikolauss Pauflers atvēris svētdienas skolu “… tādiem  jaunekļiem, kuri pārējās dienās aizņemti darbā”. Tā esot bijusi pirmā šāda skola Kurzemē. Zinām, ka mācītājs Pauflers ir bijis liels latviešu izglītības veicinātājs.

1907. gadā  dibināta Ventspils Izglītības biedrība. Tās dibinātājs ir šajā gadā Ventspils luterāņu draudzē kalpot sākušais mācītājs Teodors Grīnbergs kopā ar dažiem citiem tā laika Ventspilī zināmiem latviešu uzņēmējiem un sabiedriskajiem darbiniekiem.

Jāatceras, ka 20. gs. sākums Ventspilī ir strauja uzplaukuma laiks, kas saistās ar 19./20. gs. mijā veikto Ventspils ostas radikālo pārbūvi un Maskavas – Ventspils – Ribinskas dzelzceļa līnijas uzcelšanu. Ja 1897. gadā pilsētas iedzīvotāju skaits ir 7 tūkstoši, tad 1911. gadā – jau 18 000. iedzīvotāju skaitu papildina lielākoties ienācēji no Ventspils apriņķa. Jaunais laiks prasa jaunas profesijas – grāmatvežus, prečziņus, biržas māklerus, banku ierēdņus u.c. Ventspils izglītības biedrības mērķis ir palīdzēt no laukiem ienākušajiem jauniešiem ar izglītības palīdzību sasniegt augstākus panākumus dzīvē. Biedrības plāni ir visai ambiciozi – regulāras un metodiskas pašmācības ceļā iegūt vidējo izglītību. Biedrība nodibina savu bibliotēku un lasītavas pilsētā un Pārventā, Čikstiņciemā. Jādomā, ka izstrādātā programma izrādījās par grūtu vien dažas ziemas skolā gājušajiem jauniešiem, un biedrība pastāv neilgu laiku. Tomēr biedrības izveidotā bibliotēka kļūst par pamatu 1919. gadā dibinātajai pilsētas bibliotēkai.

20. gs. starpkaru laika Latvijā pieaugušo izglītošanās tāpat ir populāra. 1920. gadā nodibināta Latvijas Tautas universitāte kā vakara mācību iestāde ar humanitāru ievirzi, ar nodaļām vairākās Latvijas pilsētās. Ventspils nav to skaitā. Bet mūsu pilsētā visai iecienīti ir visdažādākie praktiska un saimnieciska rakstura  kursi ŗokdarbos, kulinārijā, mājsaimniecībā, dārzkopībā, biškopībā, dažādos amatniecības virzienos. 1930. gados Latvijā tiek izveidoti tādi mājturības rajoni, kurus pārrauga valsts finansēti instruktori. Ventspils rajona instruktore E. Kļaviņa rakstījusi, ka ventspilnieces ir ne vien čaklas rokdarbnieces, bet arī prasmīgas dārzkopes ar mūsdienīgām prasmēm ražas pārstrādāšanā un saglabāšanā.

Jāpiemin ventspilnieku patika uz svešvalodām. Pilsētā ir Franču literatūras cienītāju biedrība, Angļu klubs, Esperanto biedrība.

Protams, pašizglītības ceļā neiztikt bez bibliotēkām. Piemēram, 1935. g. Ventspilī un apriņķī darbojušās 35 vispārēja tipa bibliotēkas. Ventspilnieki bijuši otrie lielākie lasītāji valstī, pirmie – jelgavnieki.

1939. gadā Izglītības ministrija vairākās Latvijas pilsētās, tostarp Ventspilī, atklāj valsts finansētas amatu papildskolas. Ventspilī tāda darbojas Komerc- un arodu skolas (tag. tehnikums) paspārnē, sadarbībā ar Ventspils Amatnieku biedrību. Mācības notiek divas reizes nedēļā, vakaros. Paredzēts divgadīgs kurss, pirmajā gadā mācās vispārizglītojošos priekšmetus, otrajā – amatu zināšanas. Jāņem vērā, ka lielas daļas amatnieku skološanās gadi iekrita 1. pasaules kara laikā, tāpēc arī izglītībā bija robi. Tātad 1. gadā mācās latviešu valodu, tēvzemes mācību, rēķināšanu, ievadu grāmatvedībā, kalkulāciju, pirmās palīdzības sniegšanu nelaimes gadījumos. Pirmajā gadā papildskolā iestājušies 90 Ventspils amatnieku. Otrajā – 1940. g – notikuši kursi podniekiem, atslēdzniekiem-mehāniķiem, daiļkrāsotājiem, būvamatniekiem, elektroinstalatoriem, kā arī kursi tehniskajā zīmēšanā un lauksaimniecības mašīnu remontā.

Tad seko 2. pasaules karš.

Padomju okupācijas gados neformālā un pieaugušo izglītība tiek organizēta līdzīgi. Dažādi kursi notiek pilsētas kultūras namos, un tādi ir vairāki – savs kultūras nams ir katram rūpniecības uzņēmumam. Populārākie ir šūšanas-piegriešanas kursi.

1960.–1970. gados strauji attīstās Tautas universitāšu darbība. Tā, piemēram, 1971. gadā Ventspils arodbiedrību kultūras namā (tag. Kultūras centrs) darbojas Tautas universitāte ar veselām 15 fakultātēm. Starp tām gan garam un dvēselei – teātra, mūzikas, gan tīri praktiskas ievirzes – veselības, tehniskās jaunrades fakultātes. Ir, piemēram, komunistiskās sadzīves kultūras fakultāte, kādas vajadzību var skaidrot ar komunālo dzīvokļu brīžiem dramatisko realitāti. Par šo komunistisko realitāti liecina arī tāda – nākamo jauniesaucamo karavīru fakultāte.

Jāsecina, ka allaž cilvēkiem gribējies zināt un mācīties, un neapmierināties ar  ikdienas rutīnu.

@Ventspils muzejs, Stella Lindenberga

Biškopības kursa klausītāji Ugālē praktiskajās nodarbībās. 1923. gads.

Mājturības kursi Ventspilī ar vadītāju Emīliju Kļaviņu vidū 20.gs. 30.gadi.